Raksts žurnālā IEVA. Autors: DINA PREISA. Konsultē EVA RATFELDERE
Neviena krīze nav atturējusi cilvēkus no iepazīšanās, randiņiem, satuvināšanās, iemīlēšanās. Mums taču mūžīgi mūžos ir pukstoša sirds krūtīs, interese par pretējo dzimumu, kaisle, dzīvotgriba, seksuālā degsme, vēlme turpināties – neviens un nekas to nevar atņemt. Lai pieminam kaut vai G. G. Markesa romānu “Mīlestība holeras laikos”, arī likumsakarīgo dzimstības līknes tiekšanos debesīs pēckrīžu periodos. Grūtības patiešām spēj tuvināt gan garīgi, gan fiziski. Tāpat kā izšķirt… Bet šoreiz vairāk par apkārt valdošās nenoteiktības romantisko pusi – iepazīšanos krīzes apstākļos!
Kādi izaicinājumi jāsastop sievietēm un vīriešiem, kuri patlaban nav attiecībās, tomēr vēlas tās dibināt – laikā, kad pastāv ierobežojumi attiecībā uz tikšanos klātienē? Kā realizēt romantisku randiņu Covid-19 pandēmijas ēnā? Kādās lamatās mūs var ievilināt izmisīga bēgšana no vientulības? Uz sarunu aicināju psihoterapijas speciālisti Evu Ratfelderi, kura pārstāv eksistenciālās terapijas virzienu. Savā privātpraksē viņa saskaras ne tikai ar pāriem, bet arī sirdī brīviem klientiem partnera meklējumos, un rīko aizraujošus seminārus par iepazīšanās tēmu.
NEKAD NESAKI NEKAD
Koronavīrusa plosīšanās laikā internets ir gana droša un patiesībā gandrīz vienīgā atlikusī iepazīšanās opcija. Esošie apstākļi var rosināt līdz šim atturīgākus cilvēkus beidzot saņemt drosmi iepazīties virtuāli. Eva uzsver, ka ir svarīgi lauzt absolūtos pieņēmumus, piemēram, ka internetā iepazīties nevar: “Der paskatīties – kāpēc šis pieņēmums man ir radies? Varbūt es tomēr nemaz negribu iepazīties, ja reiz nogriežu sev šādu lielu iespēju kā ar nazi? Vajadzētu godīgi pajautāt: Cik ļoti es to patiesībā vēlos?
Bieži dzirdēts sakām, ka iespēja slēpjas aiz baiļu pārvarēšanas. Ja paskatāmies uz ļaudīm, kuri mūs iedvesmo, ja palasām viņu biogrāfijas vai parunājamies, uzzinām, ka viņi visi savā dzīvē ir izdarījuši kaut ko tādu, ko nemaz negribēja darīt. Arī pirms iepazīšanās nereti tiek deklarēts: Es nekad nebūšu kopā ar vecāku sievieti. Man nekad nebūs vīrietis ar brillēm. Es nekad neiepazīšos internetā. Tomēr finālā piepildās pretējais un abi ir laimīgi! Kādā brīdī cilvēks ir pārkāpis savu barjeru, pieņēmumu. Tajā visā ir liels spēks, pievilkšanās maģija.”
DZIĻĀK UN APZINĀTĀK
Šī krīze ļauj un liek apstāties, padomāt, iedziļināties, saprast. Mēs visi mēģinām pieņemt notiekošo, pielāgoties, dzīvot tālāk. Ārkārtas stāvoklis jāmācās izmantot pašu labā, arī iepazīšanās jomā. “Izmaiņas tajā bija sākušās jau krietnu brīdi pirms krīzes. Laikmets ir īpašs ar to, ka tehnoloģiju attīstības dēļ iepazīties ir kļuvis vieglāk kā jebkad agrāk. Taču tas diemžēl nenozīmē kvalitāti – dominē kvantitāte,” vērojumos dalās speciāliste. “Fiziskās distancēšanās, pašizolācijas un karantīnas kontekstā iezīmējas vairākas priekšrocības: šis ir laiks, kad es varu enerģiju ieguldīt tajā, lai dziļāk iepazītu kandidātus, kuri saista manu interesi, bez spiediena uzreiz satikties dzīvajā. Pirmo posmu iespējams pastiept garumā, iepazīšanos padarot apzinātāku. Ja cilvēki tiekas aci pret aci, galveno lomu spēlē vizuālais faktors.”
Terapeite min vēl vienu iepazīšanās problēmas dabisku atrisinājumu, pateicoties krīzes ietekmei: “Tagad sievietēm vairs nebūs jāuztraucas, ka viņš jau grib tikai seksu. Beidzot ir legāls iemesls attīstīt iepazīšanās stāstu bez fiziska kontakta, kārdinājuma pārgulēt. Tas ļauj atsijāt izklaides un vienas nakts sakaru tīkotājus no tiem, kuri vēlas ko nopietnāku – iepazīt otra būtību, veidot attiecības.”
ALTERNATĪVAIS RANDIŅŠ
Kaut arī divatā atrasties publiskās vietās pagaidām vēl ir atļauts (tiesa, ar 2 metru distanci), tie Evas klienti, kas šobrīd ir randiņu periodā, uz īstiem randiņiem neiet, ir piesardzīgi. “Nezinu, vai šajā situācijā kāds gribētu ar tikko satiktu svešinieku apķerties, bučoties… Parasti esmu PAR to, lai randiņš notiek iespējami drīz, nevis cilvēki marinējas virtuālā čatā, kamēr iestieg draugu zonā, no kuras pēc tam vairs nevar tik viegli izrāpties. Šoreiz krīzes apstākļi diktē citus noteikumus un mums ir jāspēj mainīt sava attieksme, saskatīt situācijas gaišās puses. OK, nevaram tikties klātienē, bet mierīgi varam sarīkot randiņu-videozvanu!”
Kad flirts no iepazīšanās platformas pārcēlies uz sarunu WhatsApp, Messenger vai īsziņām, kā sagatavošanos pirms nākamā soļa psihoterapeite iesaka vispirms sazvanīties pa telefonu, lai dzirdētu viens otra balsi un sajustu, vai abiem gribas reālāku turpinājumu. “Pēc tam var vienoties par virtuālo randiņu Skype, Viber, Zoom vai jebkurā citā aplikācijā ar videozvana iespēju. Forši, ja abi iesaistītie mazliet papūlas un pieiet tam radoši, piemēram, attiecīgi saģērbjas, uzkrāsojas, iededz sveces, fonā uzliek mūziku. Tas tomēr ir pirmais randiņš!”
Kāda kliente piedzīvojusi interesantu randiņu pandēmijas apstākļos un ļāvusi padalīties idejā ar citiem. Viņi ar iecerēto satikušies dabā… katrs savā automašīnā! Pļāpājuši pa atvērtu logu, klausījušies viens otra mīļāko mūziku. Sieviete izspēlējusi viltībiņu – aizgājusi līdz bagāžniekam pēc ābola (lai taču viņš mani redz!). Puisis pēc tikšanās viņai uzrakstījis, ka tādu randiņu atcerēsies mūžīgi.
ATSLĒGA – NEDALĪTA UZMANĪBA
Velkot paralēles ar terapiju, Eva atklāj, ka ārkārtas situācijas sākumā daudzi viņas klienti bažījušies – nez, kā tas būs no klātienes konsultācijām pārorientēties uz videosesijām tiešsaistē. Daudzi pat nepamēģinot nosprieduši, ka virtuālajā pasaulē jau nu gan neveidosies tiešais kontakts, saikne ar psihoterapeitu. “Tie, kuri noriskēja un pamēģināja, bijuši ļoti izbrīnīti un nonākuši pie secinājuma, ka vispār nekas nemainās, jo komunikācijā ar interneta starpniecību jūt to pašu, ko terapijas kabinetā,” stāsta speciāliste.
“Tas ir manas attieksmes jautājums. Ja eju ar uzstādījumu, ka virtuālā tikšanās nav priekš manis, diez vai es šādā veidā sajutīšu klātesamību. Turpretī, ja esmu šeit un tagad, ja šo pusstundu, stundu vai divas veltu otram cilvēkam, tad tur nekā cita jau arī nav, kā vien es un mans randiņa biedrs. Protams, to pašu – nedalītu uzmanību – es gaidu no viņa. Saikni rada mana ieinteresētība par viņu. Tad kāda nozīme – mēs esam uz ielas, kafejnīcā, vai šeit, katrs savās mājās, un tomēr kopīgā enerģijas telpā. Visu to pašu, ko es iedomājos, ka par otru cilvēku varētu uzzināt īsta randiņa laikā, varu dabūt gatavu arī šādā formātā. Skaidrs, ka ar laiku videozvana potenciāls tiktu izsmelts, jo gribas taču vienam otru sajust fiziski, kaut vai pasmaržot. Bet krīzes laikam, kas reiz noteikti beigsies, šī ir ļoti laba pagaidu opcija.”
RADĪT KOPĪGU STĀSTU
Turpinot par fizisko aspektu, randiņošanai virtuālajā pasaulē neapšaubāmi ir kāds trūkums – nav iespējams sajust otra pieskārienu, smaržu, skūpstu, garšu, ķermeņa valodu, kustību īpatnības. Bet, ja cilvēks ir nopietni iepaticies, sirds pēc tā visa ilgojas. Eva bilst, ka neesot no vecmodīgajiem psihoterapeitiem, kas uzskata – līdz pirmajam seksam drīkst nonākt tikai pēc trim mēnešiem un punkts: “Es vienmēr saku, ka seksam nav noteikta termiņa – tās ir katra individuālās attiecības ar viņa vērtību skalu. Seksam jābūt ar stāstu, ko veido mūsu abu kopīgās atmiņas, piedzīvotā enerģija. Šobrīd ir perfekts laiks, lai to bāzi radītu, jo apkārt notiekošais jau ir viens liels piedzīvojums.”
Ja ir visi priekšnoteikumi, tikpat labi mīlēšanās varot spontāni atgadīties arī pirmajā randiņā: “Mēs pastaigājamies pie dabas krūts, ir vasara, karsts, uznāk negaidīta lietusgāze, pūš stiprs vējš. Mēs skrienam, smejamies, meklējam, kur patverties, izmirkstam. Aizelsušies ieskrienam pamestā siena šķūnī, rodas dabiska vēlme vienam otru sasildīt un tieši tur uznāk tā kaisle. Mums aiz muguras jau ir vesels piedzīvojums, un sekss tam ir skaists, loģisks turpinājums.”
TRAUKSMAINĀ NENOTEIKTĪBA
Pandēmijas laika valdniece ir nenoteiktība – tā daudzos rada trauksmi, jo neviens skaidri nevar pateikt, kas būs. Nezinām laika nogriezni, kad viss beigsies, kā tas beigsies un kādu iespaidu atstās ne tikai uz mūsu personīgo, bet visas planētas dzīvi. Šajā procesā ir iesaistīts ikviens. “Līdz ar to cilvēkam gribas vismaz kādu noteiktību, konkrētību, stabilitāti kaut vai savā privātajā dzīvē. Ja patlaban es neesmu attiecībās – tas tiek uztverts kā papildu nenoteiktības apstāklis,” skaidro speciāliste.
Krīzes situācijas var radīt vēlmi iet izmisuma soļa lēmumu pavadā, par visām varītēm bēgot no vientulības, jo – kā tad es varēšu viens iztikt? “Ļoti negribētos, lai šajā laikā notiek piespiedu iepazīšanās, attiecības,” par riskiem brīdina psihoterapeite. “Lūk, tāpēc, ka ir tāds smags laiks, es atgriezīšos pie sava bijušā. Ai, nu man jau tas puisis nemaz tik ļoti nepatīk, bet labāka varianta šoreiz vispār nebūs, paskat, kas tagad darās pasaulē! Ja ir šitik slikti, vismaz būšu kopā ar kādu zināmu. Labāk tā, nekā nekā,” – šāds domu gājiens un rīcība esot izplatīta un neveselīga.
IZMISUMA LAMATAS
Tas diemžēl nav labākais starts – iet attiecībās ar pulsējošu vientulības sajūtu. Ja partnera meklējumi ir izmisīgi, ļoti viegli iekrist lamatās. “Lai par katru cenu dabūtu kādu sev blakus, es vairs neņemu vērā savas vērtības, pārbīdu personīgās robežas. Likumsakarīgs rezultāts šādai rīcībai būs atkarīgas, pieprasošas attiecības ar nesaderīgu partneri. Tajās viens otram pastāvīgi bakstīs ar pirkstu – tu man neesi pietiekami labs, jo nedod to un to,” Eva ieskicē drūmāko scenāriju. “Ja mana vientulība ir kaucoša, ja tiešām jūtos visas pasaules pamesta un atstumta, tad tā vietā, lai taisītu profilu Tinderī, prātīgāk būtu noorganizēt online randiņu ar psihoterapeitu.”
Krīzes apstākļos darbojas tie paši iepazīšanās noteikumi, kas jebkurā citā laikā: “Pirmkārt, jāmeklē saderīgs partneris, kurš atbalstīs manas vērtības un kura vērtības atbalstīšu es, jo tikai tā mēs būsim spējīgi veicināt viens otra izaugsmi. Otrkārt, no iespējamās vilšanās sajūtas izvairīties palīdzēs tas, ka iepazīšanās procesu uztveru arī kā sevis iepazīšanu. Lielākais ieguvums – ar katru jaunatklātu cilvēku, lai kāds arī nebūtu iznākums, iespējams uzzināt ko vairāk par sevi, tā tuvojoties izpratnei par to, kādas tad attiecības es īsti vēlos.”
KAS SLĒPJAS AIZ VIENTULĪBAS?
Karantīnā, pašizolācijā cilvēks šķietami var justies vēl vientuļāks, jo iztrūkst fiziskā kontakta ar citiem, taču svarīgi ir saprast, ka fiziskā vienatne nebūt nenozīmē vientulību. Tieši pretēji – sociālajai distancei vajadzētu radīt vēl lielāku dvēselisku tuvību un kopības sajūtu ar SAVIEM cilvēkiem, īpaši jau mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā pasaulē.
“Kā saka K. G. Jungs, visātrākais ceļš uz vientulību ir nerunāt ar apkārtējiem par sev patiesi svarīgo. Ja es ikdienā kopju un uzturu saikni ar tuvajiem (ģimeni, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem), komunicēju par sev nozīmīgām lietām, ieklausos tajā, kas ir svarīgs viņiem, tad esmu patiesās attiecībās ar sevi un labā izejas pozīcijā partnera meklējumos. Tādā gadījumā iepazīstoties esmu gatava dalīties ar to, kas man ir, nevis pieprasīt otram – aizpildi manu vientulību!” terapeite izklāsta pandēmijas laikmeta mācību tiem, kam aktuāla apzināta iepazīšanās.
Vientulības sajūta, Evasprāt, patiesībā signalizē par kaut ko citu: “Tātad dzīvoju ar pārliecību, ka par mani neviens nerūpējas. Bet šobrīd visa pasaule ir sadevusies rokās, lai atgādinātu par eksistenciālo jautājumu (kura atbildē smelties resursu): “Kā es PATI rūpējos par sevi un attiecībām ar apkārtējo pasauli?” Šis ir svarīgākais jautājums, gan uzsākot iepazīšanas periodu, gan esot attiecībās.”