Raksts žurnālā MISTĒRIJA. Autors: DINA PREISA. Konsultē EVA RATFELDERE
Jebkuras attiecības ir darbs mūža garumā, mācoties būt dialogā ar otru un vienlaicīgi – saskarsmē ar savu kodolu, dvēseli. Bet ko īsti nozīmē “būt ar sevi, veidot un kopt attiecības ar sevi”? Vai zini tos bezgala skaistos, aizkustinošos, pilnasinīgos brīžus, kurus gribas apturēt un iekausēt stikla lodītē? Mirkļus, kad jūties dzīvs un līdz galam tu pats… Lūk, runa ir tieši par tiem – gan esot ar kādu pārī, gan attiecību starpbrīžos! Kopā ar psihoterapeiti Evu Ratfelderi, kura specializējas attiecību jautājumos, palūkosimies uz vienatnes un vientulības tēmu caur eksistenciālās terapijas prizmu.
PIESKARTIES DZĪVEI
“Ir vērtīgi uzdot sev jautājumu – kā es protu sazināties ar dzīvi? Kāda ir mana valoda? Kā es sevi paužu? Vienam tā atklājas gleznošanā, kūku cepšanā, citam dziesmā vai dejā, vēl kādam – mājas būvniecībā, dārza darbos vai ceļošanā,” psihoterapeite ieskicē virzienus, kuros cilvēka “es” piedzīvo saskarsmi un veido attiecības ar apkārtējo pasauli.
Gluži kā spēles laukums, arī mūsu dzīve ir sadalīta vairākās jomās. Ja aktuālās tēmas, ap kurām grozās ikdiena, ir tikai dažas, piemēram, mājas un darbs, cilvēka saziņa ar dzīvi šādā gadījumā ir vienveidīga, nabadzīga, līdz ar to dialogs ar sevi veidojas ļoti ierobežots. Tiklīdz kaut kas noiet greizi vienā no sfērām, nekā daudz jau pāri nepaliek, un visa dzīve sāk likties kā liela neveiksme. Turpretī tiem, kuri aktīvi kopj vairākus lauciņus savā pasaulē (tā var būt ģimene, hobiji, pašizaugsme, izklaide, veselība, sports, karjera, izglītība, ceļojumi, labdarība utt.), saziņas valoda ar dzīvi ir bagāta un daudzveidīga, arī skatījums uz sevī un apkārt notiekošo – plašāks.
“Ikvienai no šīm jomām es atdodos un kaut ko atklāju par sevi, tādēļ ir svarīgi tās izkopt un apzināties. Gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili pieder viedi vārdi: Kā dzīvot, liekot sevi kopā? Lūk, kur ir ietverta atbilde jautājumam par attiecībām ar sevi! Kā es rūpējos par to, lai manā dzīvē būtu dažādas jomas? Kā es savācu sevi kopā, sajūtu dzīvi, pieskaros tai un pulsēju tajā? Formula ir tāda: caur dzīvi es runāju ar sevi. Jo vispusīgāki esam, jo daudzveidīgāku mozaīku radām. Tomēr nevajadzētu iebraukt otrā grāvī – salikt nesamērīgu lielu puzli, kurā sevi vairs nav iespējams aptvert, un pazaudēties tajā,” uzskata Eva.
VIENTULĪBAS ELPA
Pandēmija ir parādījusi, ka tieši krīzes brīžos daudzu prātos uzpeld doma “Kā atrast sevi? Kā būt komfortā, esot ar sevi? Kā nejusties vienam?” – galvenokārt to rosina fiziskā distancēšanās un izolācija. Ja cilvēki sev atbildētu godīgi, izrādītos, ka viņi jutās vientuļi arī pirms Covid-19 laikiem: “Atšķirība ir tāda, ka uzradās apstākļi, kam uzvelt vainu. Tomēr tas ir pašapmāns – esmu vientuļš tikai tāpēc, ka nošķirts no citiem. Es varu atrasties starp 100 cilvēkiem un sajusties kā vienīgais uz pasaules, un varu būt viens pats mājās, bet nejusties vientuļš.”
Hmm, vai vispār ir iespējams nebūt ar sevi? Psihoterapeite atklāj, ka ir gan: “Ja padomā loģiski, ar vēsu prātu – absurds jautājums. It kā taču ar sevi ceļos, pavadu dienu un eju gulēt, turklāt daru to visu mūžu, bet ne vienmēr dzīvoju kontaktā ar iekšējo būtību… Tā var gadīties indivīdiem, kuri sevi nav iepazinuši un apzinājušies, ir viegli ietekmējami vai ātri saplūst ar līdzcilvēkiem (partneri, bērniem, vecākiem, draugiem), sākot dzīvot svešu dzīvi. Ir izveidojies kaut kāds pārrāvums, ja cilvēkam aktualizējas šis jautājums.”
Dzirdēt sevi – tas, protams, nav ērti. Lai nebūtu jāpavada laiks vienatnē, ļaudis mēdz no tās bēgt, meklējot patvērumu ilūzijās (sociālajos tīklos, datorspēlēs, seriālos, atkarību izraisošās substancēs, toksiskās attiecībās, darbaholismā un citur). “Vieglāk ir gaidīt like feisbukā vai instagramā, jo šāds akcepts šķietami apstiprina manu esamību – es vairs neesmu viens.
Interesanti – pat ejot pie psihoterapeita, nevar aizbēgt no vientulības. Arī viņa kabinetā nākas ar to sastapties aci pret aci un strādāt ar tiem pašiem sāpīgajiem jautājumiem,” novērojumos dalās speciāliste. Skaidrs, ka atrisināt vientulības jautājumu neietilpst terapeita kompetencē, toties viņš var būt uzticams pavadonis ceļojumā uz atbildes rašanu. Tas ir ļoti intīms process un dažkārt arī ne visai ērts, bet ved uz pieaugšanu, kas, savukārt, nozīmē atbildības uzņemšanos par savas dzīves autortiesībām.
RUNĀ, UN TEVI SADZIRDĒS
Dzīvē nemēdz gadīties tā, ka uz galvas pēkšņi uzkrīt vientulība. “Tas ir mans iekšējs, individuāls pārdzīvojums, ne fakts vai notikums. Katram – pavisam cits, jo mūsu problēmas ir atšķirīgas. Vientulība nozīmē, ka man nav ar ko dalīt savu bēdu, nav kam to uzticēt. Tā ir reāla šķietamība, ka esi viens kādas situācijas, problēmas priekšā,” bilst Eva. “Man neizdodas runāt par to, kas man ir svarīgi. Pat ja varbūt izdodas, es nesaņemu pretī ausis, kas mani dzird. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nāk terapijā.”
Jebkurš klients savā problēmā jūtas vientuļš, nesadzirdēts, viņam nav bijis ar ko izrunāties. “Piemēram, sievietei var būt sāpe par to, ka gadi rit, bet attiecību kā nav, tā nav. Viņu uztrauc drūmā perspektīva, ka partneri atrast vairs nebūs iespējams un visu mūžu viņa paliks viena. Sarunā ar draudzeni, viņa negūst to, ko gaidījusi, bet gan – Par ko tu runā? Stulba esi? Paskaties uz sevi spogulī, ar tevi viss ir kārtībā! Kā tu vispār vari palikt viena? Diemžēl šāda atbilde nenoņem iekšējo pārdzīvojumu, bailes, ka nepiepildīsies sapnis par attiecībām. Tad nu terapija ir pēdējā instance, kur cilvēks cer būt sadzirdēts,” atklāj speciāliste.
Terapijā netiek strādāts ar vientulību kā tādu, bet gan ar dažādām problēmām. “Cilvēkam, teiksim, rodas sajūta – ja es tagad būtu ar kādu kopā, vairs nejustos vientuļš un visu atrisinātu. Manā dzīvē vajag attiecības! Tad šī problēma neeksistēs. Tas, protams, ir mānīgi. Jā, attiecību sākums būs saviļņojošs, taču ne turpinājums, jo problēma, kāpēc viņš jūtas vientuļš, nav atrisināta saknē. Tāds cilvēks arī attiecībās ar otru diemžēl atradīs iespēju, kā justies atstumtam, nepieņemtam.”
IEDOMU BUBULIS
Tā sauktais sabiedrības spiediens patiesībā signalizē par to, kā mēs katrs pats sevi izjūtam, un bieži vien ir tikai iedomāts bubulis. Ja savās acīs redzi sevi nevērtīgu, jo tev nav partnera, tad, protams, ka arī apkārtējie tevi nemaz savādāk nevarēs uztvert. “Mani taustekļi būs vērsti virzienā, kas uztvers vēstījumus, ka visa sabiedrība man uzspiež, lai es būtu attiecībās. Ja es aizbraucu uz kāzām, kur pārsvarā ielūgti pārīši, un esmu viena, man liksies, ka visi rāda uz mani ar pirkstu – re, viņai nav vīrieša, viņa vienīgā šajā ballītē ir bez otras puses!” ticamāko scenāriju ieskicē psihoterapeite.
“Sieviete, kura ir ieciklējusies savu vērtību mērīt pēc tā, vai viņai blakus ir otrs, nekādi nespēj iedomāties – citi īstenībā apbrīno to, ka viņa ir spējīga savu dzīvi veidot viena.” Eva iedrošina lauzt tā saucamo sabiedrības viedokli un parādīt, ka ir iespējams būt vienam, pašpietiekamam un piepildītam: ”Varbūt tai tantei, kurai sākotnēji tas likās fui, viedoklis mainās tieši manis dēļ… Sabiedrības spiediens dzīvo tikai un vienīgi mūsu pašu galvās.” Speciāliste atzīst, ka viņai daudz sāpīgāk ir par tiem cilvēkiem, kuri jūtas vieni attiecībās, jo viņi tajās ir nesaderīgi, nesadzirdēti, nesaprasti.
Ir vēl kāds jautājums, ko uzdot sev, ja šķiet, ka vientulība žņaudz un nelaiž vaļā, un tas skan šādi: “Kā priekšā es esmu bezspēcīgs?” Evai reiz bijusi kliente, kas baidījās ceļot viena. Dāma pēc šķiršanās no vīra pārdzīvoja, ka viņai vairs nav mīļotā cilvēka, ar kuru, kā ierasts, kopā doties pasaules atklājumos. Visiem draugiem bijušas ģimenes, un neviens no viņiem nav varējis sastādīt viņai kompāniju.
“Klientei likās, ka ceļot ir iespējams tikai ar savu cilvēku. Prātā bija nostiprinājusies pārliecība – es varēšu ceļot vien tad, ja man būs partneris. Viņa jutās bezspēcīga savas vientulības priekšā. Galu galā izrādījās, ka problēma ir dziļa un eksistenciāla. Zem bailēm no ceļošanas vienatnē atklājās īstais iemesls – bailes no dzīves. Terapijā meitene atguva drosmi dzīvot un sāka ceļot solo. Viņa iepazinās ar citiem ceļotājiem, pievienojās tiem grupas tūrē uz Maroku un mājās atbrauca ar āķi lūpā,” gandarīta stāsta speciāliste.
PAUZE KĀ DĀVANA
Evasprāt, ir ļoti svarīgi pabūt vienam pauzē starp dažādām attiecībām: “Pirmkārt, jāsaprot, kas nenotika attiecībās, kurās es biju, kāpēc tās sevi izsmēla? Ir viegli vainot otru, bet vajadzētu tomēr parakt dziļāk. Vienatnes posms ir piemērotākais laiks, lai paanalizētu, kāpēc mēs izšķīrāmies, kas mani attiecībās neapmierināja, kā es to paudu partnerim. Otrkārt, tas palīdzēs apjaust, kādas attiecības vēlos nākotnē, jo nu jau man ir izveidojusies pieredze, uz kuras bāzes radīt kaut ko labāku.”
Partnerattiecības ir viena no minētajām jomām, caur kurām cilvēks pieskaras dzīvei. Ja liekas, ka, izirstot saitēm ar mīļoto, dzīve ir apstājusies, jāuzdod sev jautājums: “Kāpēc tā? Kādēļ attiecības bija kļuvušas par visu manu dzīvi?” Tikai brīdī, kad apzinies, ka tavas pasaules pilno bildi veido vēl daudz dažādu jomu, kurās ieliec sirdi, tu patiešām esi gatavs dalīties ar otru. Sajūta, ka esi iekšēji bagāts, piepildīts, gribošs dot, ir katalizators gatavībai jaunām attiecībām.
Lai arī nav patīkami sadzirdēt sāpīgos jautājumus, kuru priekšā jūties vientuļš, psihoterapeite tomēr pastāv uz to, ka būt ar sevi ir svētīgi, un iesaka beidzot atļauties šo greznību – izjust vientulību līdz kaulam: “No eksistenciālā skatu punkta vientulība mums ir ļoti nepieciešama, jo tikai ciešā kontaktā ar sevi cilvēks spēj sadzirdēt, kas viņam ir patiesi svarīgs. Ja vientulību uzlūko kā resursu, no tās var gūt labumu.” Viņa aicina brīvās sirdis būt lepnām par vienatnes periodu: uztvert attiecību neesamību kā savai attīstībai izdevīgu pagaidu stāvokli, svētību, dāvanu un izmantot to gudri.